Draudzes Vēsture
Pirmā oficiāli reģistrētā Vasarsvētku draudze padomju savienībā
Draudze dibināta un reģistrēta ar nosaukumu Svētā Gara Rīgas Vasarsvētku draudze 1973. gadā. Pēc laika pārdēvēta par Rīgas Evanģēlisko Vasarsvētku draudzi. Tā ir pirmā oficiāli reģistrēta Vasarsvētku draudze visā tā laika Padomju Savienības teritorijā.
Latvijā Vasarsvētku kristiešu kustība sākusies krietni ātrāk, vēl Latvijas Brīvvalsts laikos. Mājas grupas pastāvēja arī Padomju un kara gados, neraugoties uz vajāšanām.
Pašos pirmsākumos par šīs nelielās draudzītes mācītāju bija Antons Lāčkāja, vēlāk Viesturs Lācis.
TIKAI 20 LOCEKĻI DRAUDZĒ
Draudze tika reģistrēta 1973. gadā. Dievkalpojumi sākotnēji notika Sv.Pāvila luterāņu baznīcā. Draudzes locekļu skaits bija nedaudz pāri divdesmit. Draudze lēnām pieauga un tai pievienojas krievu brāļi un māsas. Tai laikā draudzi varēja reģistrēt, ja tajā bija vismaz 20 cilvēki.
1982. gadā krievu tautības brāļi un māsas izveidoja atsevišķu draudzi. Draudzes dzīvē ir svētīts 1987. gads, kad māc. Viestura Lāča vadītajā draudzē vienlaicīgi ūdens kristības slēdza 20 jaunieši no Lāčkāju un Lāču dzimtām.
VIENĀ DIENĀ KRISTĀS 40 CILVĒKI
Tad V.Lāča vietā kalpošanā nāca jauns mācītājs Jānis Tautvaitis. Tagad viņš ir Jelgavas cietuma kapelāns. Viņa kalpošanas laikā draudze strauji pieauga. Kādā svētdienā pat kristījās 40 dvēseles, tādējādi slēdzot derību ar To Kungu. Šajā laikā aktīvi evaņģelizācijā iesaistījās jaunieši.
PALĪDZĪBA NO DRAUGIEM ĀRZEMĒS
Atvērās robežas, sākās draudzība ar Zviedru brāļiem un māsām. Zviedru brāļi un māsas brauca ciemos, sūtīja humāno palīdzību. 1990 – 1994 gadi bija materiāli ļoti grūts periods. Zviedru brāļu un māsu palīdzība ļoti noderēja.
No 1989. kā mācītājs kalpoja J.Tautvaitis. Visa viņa ģimene brauca no Jelgavas.
DIEVKALPOJUMI TELTĪ
1993. gadā draudze iestājās vasarsvētku draudžu savienībā. Šajā laikā draudzes pulcēšanās vietas ir bijušas dažādas – gan pie Pāvila baznīcas, gan kopā ar krievu brāļiem un māsām Sporta manēžas lielajā brezenta teltī. Pulcējāmies arī Auroras klubā, bet no 1991. gada – Pestīšanas templī Lāčplēša ielā.
Šajā laikā Jānis Tautvaitis atstāja savu kalpošanu. Viņa vietā nāk Imants Konutis, enerģisks un dzīvības pilns. Viņš daudz ieguldīja, lai draudze varētu iegūt savu namu.
DIEVS ATBILD UZ LŪGŠANĀM
Pēc daudzām lūgšanām un gaidīšanas, Dievs atbildēja. Pašķīrās izdevīgs piedāvājums – iegādāties kinoteātra „Oktobris” namu. Bet diemžēl tas bija pilnībā izdemolēts. Šai laikā atjaunojās arī sadraudzība ar zviedru draudzi.
Kopīgā lūgšanā ar zviedru brāļiem un māsām, nāca atbilde, ka šis nams būs mums. Zviedru draudze mūs atbalstīja finansiāli un varējām iegādāties to par 33000 latu. Zviedru atbalsts bija liels. Tie piedalījās arī celtniecības darbos. Aktīvi iesaistījās arī draudzes locekļi.
Draudze joprojām pulcējās Pestīšanas templī. Bet kad bija gatava mazā zāle un pagrabs, draudze sāka pulcēties Nometņu ielā.
Draudze uz atjaunoto namu pilnībā pārnāca 2000. gadā. Sākotnēji dievkalpojumi notika otrā stāva mazajā zālē. Namā notika arī svētdienas skola, lūgšanas un citas aktivitātes.
JAUNS VĀRDS
2001. gada novembrī notika draudzes nama atklāšanas dievkalpojums, kurš tika translēts Latvijas televīzijā. Draudzei tiek dots jauns nosaukums – Rīgas Evaņģēliskā Vasarsvētku draudze „Cerība”.
2003. gadā draudzē tika atvērts bērnu atbalsta centrs „Cerība”. Centru finansiāli atbalstīja arī zviedru draudze un misijas centrs. Centrā pulcējas bērni no nelabvēlīgām un trūcīgām ģimenēm. Bērniem tika stāstīts par Dievu, bērni tika paēdināti un iesaistīti dažādās aktivitātēs.
2004. gadā 10.gadu ilgo kalpošanu noslēdz Imants Konutis, viņa vietā amatā tiek iecelts Jānis Sadovskis.
Draudzes locekļi neapsīkstoši strāda evanģēlija sludināšanā, nesot vēsti par glābšanu visā Latvijā un dzīvo ar pārliecību, ka spilgtākās lappuses ar draudzes “Cerība” devumu evanģelizācijas vēsturē vēl priekšā.
Neatmetiet tāpēc savu cerības drosmi, tai ir liela alga! Jo jums vajag pacietības, lai, Dieva prātu darījuši, iemantotu apsolījumu. “Jo vēl mazs brīdis, un Tas, kam jānāk, nāks un nekavēsies. Bet Mans taisnais no ticības dzīvos, bet uz to, kas atkāpjas, Manai dvēselei nav labs prāts.” Bet mēs neesam tie, kas atkāpjas uz pazušanu, bet kas tic un iemanto dzīvību.