Tuvojas Lieldienas – dienas, kad svinēsim Jēzus Kristus uzvaru pār nāvi un Viņa augšāmcelšanos, BET, tas bija tikai redzamais rezultāts Viņa neredzamai garīgajai uzvarai.

Kur un kad tika izcīnīta šī uzvara, kuru nevarēja redzēt, bet tā jau bija?

Uzvara tika izcīnīta Ģetzemenes dārzā. Jēzus apzinoties Savu misiju un Dieva gribu Savai  dzīvei, skaidri saprotot kas Viņu gaida – visas sāpes, pazemojumus, mežonīgās ciešanas, un to, ka uz mirkli tiks Tēva atstāts, dara vienīgo, kas var atnest uzvaru pār bailēm no ciešanām un uzvaru pār vēlmi dzīvot. Uzvaru pār milzīgu garīgu spiedienu, ko Viņš piedzīvo tajā vakarā. Jēzus Ģetzemenes dārzā nokrīt ceļos un lūdz, nāves baiļu sviedrus liedams, un lūgšanā pārvar sevi, nomirst priekš sevis, lai dzīvotu un mirtu Dievam un cilvēku glābšanai.

Tajā brīdī, kad viņu nāk arestēt, tajā brīdī, kad tiek tiesāts, tajā brīdī, kad  tiek šaustīts, briesmīgājā brīdī, kad tiek piesists krustā,
kad vairākas stundas karājas pie krusta slāpēs, pazemojumā, mežonīgas sāpes ciesdams,Viņš iekšēji jau ir MIRIS. Miris priekš sevis – līdz ar to, jau uzvarējis.

Ceturtdienas vakarā, Ģetzemenes dārzā uz lūgšanu ejot ,Jēzus  pats aicina līdzi savus mācekļus, kuriem saka vārdus: “Palieciet nomodā un lūdziet Dievu, ka nekrītat kārdināšanā”. Kārdināšanas laikā- nekrītiet, nepadodieties, nesalūztiet. Pēc kādām stundām, Pēteris, pieredzējis, nobriedis vīrs, kas trīs gadus bija staigājis kopā ar Jēzu, redzējis brīnumus, noticējis Jēzum, kā Dieva Dēlam – raud. Raud aiz izmisuma, savas bezspēcības, raud aiz nožēlas, jo ir aizliedzis, nodevis, pievīlis bailēs par savu dzīvību savu draugu, savu skolotāju, savu Kungu. To cilvēku, kuru apbrīnoja, mīlēja un, kam gribēja līdzināties.

Vai Pēteris varēja neraudāt? Vai Pēteris varēja nostāvēt, nenodot, neaizliegt Jēzu? Kas būtu noticis ar Pēteri, ja viņš nebūtu pakritis kārdināšanas laikā? Mēs nezinām, bet mēs ticam, ka viņš varēja palikt uzticams Jēzum, ja vien  viņš ar brāļiem būtu lūdzis tajā vakarā, nevis gulējis garīgi un fiziski.

Kāpēc tā varētu domāt? Jēzus viņiem bija pateicis garīgas uzvaras atslēgu – lūgšana. Vienīgi lūgšana, saruna, būšana ļoti tuvu ar mūsu Debesu Tēvu dod mums uzvaru tumsas stundā. Jēzus vārdi atklāj un  parāda, ka nekāds mūsu cilvēciskais spēks, apņemšanās, stingrais raksturs nespēj izturēt tos  uzbrukumus ar kuriem ienaidnieks nāk pret mums. Vienīgi lūgšana spēj atnest šo iekšējo uzvaru, šo ugunsmūri, kas palīdz nostāvēt.
Šodien mēs sastopamies arvien vairāk ar kārdinājumiem, izaicinājumiem, piedāvājumiem, ar mirkļiem, kad vajag pastāvēt par to, kas ir dārgs, kas ir svēts un, kas ir taisns Dieva acīs. Mums visiem vajag spēku. Mums visiem vajag šo iekšējo uzvaru. Mums visiem vajag šo iekšējo lēmumu nomirt, salūzt priekš sevis, lai dzīvotu Dievam. Lielās Piektdienas vakars, Lūgšanu nakts ir lielisks laiks lai lūgtu, lai pieņemtu lēmumus, lai uzvarētu sevi, lai izietu izmainīti un atjaunoti. Tāpēc, arī šodien ir tikpat aktuāls Jēzus aicinājums: “Esiet nomodā un lūdziet Dievu, ka  neiekrītat kārdināšanā… “.